Zvērinātu advokātu birojs "Ernstsons, Reisa un Partneri"

Bērna ekskluzīvās tiesības – nebūt vienam saskarsmē ar policijas darbinieku!

Raksta mērķis ir informēt ne tikai bērnus, bet arī bērnu vecākus, pedagogus par bērnu tiesībām neliecināt pret sevi gadījumos, kad policijas darbinieks it kā veic vienkāršu, neformālu sarunu skolas pagalmā.

Birojs vēlas vērst uzmanību uz vienu no vismazāk aizsargāto personu grupu –  nepilngadīgo personu, un konkrēti – viņu tiesībām un pienākumiem kriminālprocesā.

Apstākļi, kāpēc nepilngadīga persona var nonākt policijas darbinieku redzes lokā, var būt dažādi. Nav nekāds noslēpums, ka izmeklēšanas iestādes darbiniekam, iespējams, kādā konkrētā situācijā likās kāda nepilngadīgā skatiens aizdomīgs, izturēšanās nepiemērota apstākļiem, nevietā izteikta frāze vai vienkārši bērns ne īstajā laikā atradās ne īstajā vietā, kā rezultātā policijas darbinieks ir nolēmis ar bērnu veikt pārrunas, iespējams, aizturēt vai pat pratināt noteiktā statusā (liecinieks, aizturētais vai aizdomās turētais).

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3.pantu bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu.

Saskaņa ar Krimināllikuma noteikumiem pie kriminālatbildības ir saucama fiziskā persona, kas līdz noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dienai sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu. Mazgadīgais, tas ir, persona, kas nav sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu, pie kriminālatbildības nav saucams.

Tomēr tas nenozīmē, ka bērniem atļauts nesodītiem veikt prettiesiskas darbības arī vecumā līdz 14 gadiem, taču līdz tam pilna atbildība ir bērna vecākiem (tai skaitā – materiālā atbildība).

Tomēr der zināt, ka atbilstoši likumam “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” 3.panta nosacījumiem  audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus bērnam var piemērot bērniem vecumā no 11 līdz 18 gadiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi, ja viņš izdarījis tādu nodarījumu vai pārkāpumu, par kuru normatīvajos aktos paredzēta kriminālatbildība vai administratīvā atbildība.

Atbilstoši minētā likuma 6.panta nosacījumiem bērniem var piemērot šādus audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus:

  • izteikt brīdinājumu;
  • uzlikt par pienākumu atvainoties cietušajām personām, ja tās piekrīt tikties ar vainīgo;
  • nodot bērnu galvojumā vecākiem vai aizbildņiem, kā arī citām personām, iestādēm vai organizācijām;
  • uzlikt par pienākumu ar savu darbu novērst radītā kaitējuma sekas;
  • bērnam, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu un kuram ir ienākumi, — uzlikt par pienākumu atlīdzināt nodarīto zaudējumu;
  • noteikt uzvedības ierobežojumus;
  • uzlikt par pienākumu veikt sabiedrisko darbu;
  • ievietot bērnu sociālās korekcijas izglītības iestādē.

Tomēr šī raksta būtība nav par atbildību, bet par nepilngadīgā tiesībām brīdī, kad viņš nonāk saskarsmē ar policijas darbiniekiem. Šādās situācijās pat pieaugušais nespēj izvērtēt situāciju, vai policijas darbinieks nepārkāpj likumā noteiktās robežas, vai viss, kas pateikts vai izdarīts, neradīs turpmākas personai nelabvēlīgas sekas, vai persona spēj īstenot savu aizstāvību pati. Tāpēc normatīvajos aktos noteikts, ka šādos gadījumos obligāti sarunā jāpiedalās pedagogam, vai vienam no vecākiem vai advokātam (atsevišķos gadījumos psihologs). Būtiski ir vienmēr atcerēties, ka cilvēkam dažkārt visļaunākais ierocis var būt paša mēle, paša pateiktais.

Kriminālprocesa likuma 131.panta pirmajā daļā noteikts, ka par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko savā liecībā pratināšanas vai aptaujas laikā sniedz persona par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem. Kriminālprocesa likuma 155.panta otrajā daļā noteikts, ka policijas darbiniekam, izdarot aptauju (tiekoties ar liecinieku), izskaidro viņa tiesības un pienākumus, kā arī noskaidro šim lieciniekam zināmo izmeklēšanai nozīmīgo informāciju vai arī šādas informācijas neesamību. Gadās,ka policijas darbinieks aizmirst personai izskaidro tiesības, pienākumus.

ATCERIES savu pēdējo sarunu ar policijas darbinieku vai pratināšanu, kurā izmeklējot kādu noziegumu policists veica pratināšanu vai  aptauju (piemēram, uzdodot jautājumu: “Vakar skolā tika piekauts puika no sestās klases, vai Jūs kaut ko redzējāt?”). Vai pirms tam iespējamais lieciniekam tika skaidrotas viņa tiesības un pienākumi? Parasti ikdienā policijas darbinieks ar bērnu parunājās kādas desmit, divdesmit minūtes, noskaidro visu, kas tam nepieciešams, tad paziņo: “Iesim meklēt skolotāju, jo vajag tevi nopratināt (vai pat aizturēt)”.

Ievērojot minēto, būtiski ir zināt, kādas ir likumā noteiktās  liecinieka tiesības, proti:

  • zināt, kādā kriminālprocesā viņš uzaicināts liecināt, kādai amatpersonai sniedz ziņas un kāds ir šīs amatpersonas procesuālais statuss,
  • saņemt informāciju par savām tiesībām, pienākumiem un atbildību, ziņu fiksēšanas veidu, kā arī par tiesībām sniegt liecību viņam labi zināmā valodā, ja nepieciešams, izmantojot tulka pakalpojumus,
  • izdarīt piezīmes un papildinājumus rakstveidā fiksētajās liecībās vai pieprasīt iespēju liecības uzrakstīt pašrocīgi valodā, kuru viņš prot,
  • neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem,
  • iesniegt sūdzību par aptaujas vai pratināšanas norisi pirmstiesas kriminālprocesa laikā,
  • iesniegt sūdzību izmeklēšanas tiesnesim par neattaisnotu privātās dzīves noslēpuma izpaušanu liecībās vai lūgt tiesu atsaukt jautājumus par privātās dzīves noslēpumu un pieprasīt, lai lūgumu ieraksta sēdes protokolā, ja tas tiek noraidīts,
  • juridiskās palīdzības saņemšanai uzaicināt advokātu,
  • visās kriminālprocesa stadijās un visos tā veidos lieciniekam ir tiesības lūgt, lai tiek pieņemts Eiropas aizsardzības rīkojums, ja pastāv šajā likumā noteiktais Eiropas aizsardzības rīkojuma pieņemšanas pamats (Eiropas aizsardzības rīkojums — atbalsts noziegumos cietušajiem visā ES, kad aizsargātā persona pārceļas uz citu ES valsti).

Gadījumos, kad policijas rīcībā ir nonākusi informācija par iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, policijas darbinieki uzsāk informācijas vākšanu jeb izmeklēšanu. Bieži vien personas,  vēl jo vairāk nepilngadīgas  personas, nepārzin Kriminālprocesa kārtību, līdz ar to, dažkārt pat nenojauš, ka policijas darbinieks, izmantojot dažādas metodes, tajā skaitā vienkāršas, pat neformālas pārrunas (bez protokolēšanas), vāc informāciju, ko vēlāk izmantos kā pamatu kriminālprocesa uzsākšanai vai pat personas īslaicīgai aizturēšanai. Jānorāda, ka demokrātiskā valstī, kāda ir mums, tas nav aizliegts, proti, nav aizliegts jautāt, taču personai ir jāsaprot, vai šādā gadījumā, viņa pati netieši neliecina pret sevi.

Veicot aptauju vai pratināšanu, neievērojot procesuālo kārtību, pašos pamatos tiek pārkāptas:

  • Latvijas Republikas Satversmē 92.pantā noteiktās pamattiesības uz aizstāvību (Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību). Plašāka informācija par šo ir atrodama arī biroja mājaslapā https://advokatam.lv/pakalpojumi/kriminaltiesibas/.
  • Kriminālprocesa likumā noteiktās pamattiesības uz aizstāvību un liecību nesniegšanu pret sevi un saviem tuvākajiem.

Bērnu ir vienkārši iebiedēt gan ar cietumu, gan sodiem, līdz ar to, bieži vien bērni un bērna vecāki pat nenojauš, ka šādas neformālas pārrunas (bez vecāku, pedagogu, psihologa, advokāta piedalīšanās) var radīt neatgriezeniskas sekas.

Ikvienam bērnam ir tiesības uz advokāta klātbūtni sarunā ar policijas pārstāvi. Tikai šīs personas spēs novērtēt, kāds ir sarunas mērķis un iespējamās sekas. Pretējā gadījumā bērns bailēs par to, ka būs jāiet cietumā, vai, ka vecākiem tiks uzliks sods, vai, ka būs jāmaksā par advokātu, var liecināt pats pret sevi, neizprotot savu pamattiesību aizskārumu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 83.pantu aizstāvja jeb zvērināta advokāta piedalīšanās ir obligāta kriminālprocesā, ja tiesības uz aizstāvību ir nepilngadīgai personai. Līdz ar to nav pieļaujamas nekādas policijas darbinieka sarunas, pārrunas ar bērnu, ja tajās nepiedalās advokāts, ja bērns īpaši pieprasa – tad arī viens no vecākiem. Vienmēr jāatceras, ka viss, ko mēs pasakām ir informācija, kas tālāk tiek izmantota noteiktiem mērķiem. Pat, ja tā nav tiesiski iegūta, to var izmantot, lai tālāk tiesiski iegūtu kādu citu – svarīgāku informāciju. To sauc par pavedienu.

Turklāt svarīgi ir norādīt, ka aizstāvību nepilngadīgām personām valsts ir noteikusi bezmaksas, līdz ar to, bērnam ir jāzin, ka gadījumā, ja situācija ir divdomīga (šādu niansi bērns 14 gadu vecumā spēj atšķirt), nekavējoties ir jālūdz pieaicināt zvērināts advokāts, un bez šīs personas klātbūtnes bērns ir tiesīgs neteikt ne vārda par faktiem, kas attiecas uz policijas darbinieka interesējošu situāciju vai notikumu.

Nobeigumā vēlos norādīt, ka galvenais pienākums šādās situācijās ir sniegt patiesas identificējošas ziņas par sevi!

Augstāk minētā pienākuma ignorēšana rezultāts var būt:

  • saukšana pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175. 11 pants (personas identitātes slēpšana), par ko paredzēts naudas sods līdz 350 euro
  • procesuālo sankciju piemērošana – brīdinājums vai naudas sods līdz 430 euro.
Gadījumā, ja pēc raksta izlasīšanas ir radušās kādas neskaidrības vai jautājumi, jo pilnīgi visu informāciju par šo jautājumu vienā publikācijā ielikt nav iespējams, esiet aicināti atstāt komentāru tam paredzētajā vietā un birojs ar prieku sniegs atbildi.

Sargāsim sevis un savus tuvākos!

Zvērināts advokāts Jānis Ernstsons,

ZAB “Zvērināta advokāta Jāņa Ernstsona birojs” partneris

 

Rakstīt komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *