2019.gada 6.aprīlī Jelgavas pilsētas iedzīvotājs (vēlāk arī biroja klients) novietoja savu transportlīdzekli stāvēšanai Jelgavā, Lielā ielā 8 uz Hercoga laukuma betona plāksnēm, kas savienojas ar asfaltu. Diena bija jauka un saulaina, viņš pārliecinājās, vai uz minēto vietu būtu attiecināmi ierobežojumi, kas aizliegtu transportlīdzekli novietot netālu no paredzēto vakariņu vietas. Pēc sirsnīgi pavadītā laika restorānā, cilvēks atgriezās pie savas automašīnas un konstatēja, ka uz auto priekšējā stikla ir novietots administratīvā pārkāpuma protokols. Jaukais vakars bija beidzies. Viņš saīdzis devās mājās, kur iepazinās ar  protokolu par EUR 30 naudas soda piemērošanu par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšana. Viņš bija pārliecināts, ka neko nav pārkāpis, Ceļa satiksmes noteikumu ir ievērojis, bet, lai nodrošinātu savu pārliecību, apzvanīja vairākus savus draugus un paziņas, kas viennozīmīgi atzina, ka nesaprot, kāpēc sods ir piemērots, jo zīmes, kas liedz nolikt transportlīdzekli stāvēšanai, tur nav. Cilvēks nākamajā dienā devās vēlreiz uz to vietu, izstaigāja apkārtni, un nekur neatrada pamatu, lai tiktu sodīts. Vēl pēc dienas kāds viņa draugs atsūtīja bildi, kur līdzīgi novietots kāds transportlīdzeklis. Cilvēks saprata, ka ne viņam vienam liekas, ka taisnība ir viņa pusē. 

Nepiekrītot protokolam, viņš iesniedza sūdzību Jelgavas pilsētas pašvaldības policijai. Sūdzība nedeva klienta vēlamo rezultātu, un tika pieņemts lēmums, ar kuru piemērotais naudas sods atstāts negrozīts un sūdzība noraidīta. Taču arī tad, uzņēmības, neatlaidības vadīts, klients nepadevās.

Iestādes lēmums tika pārsūdzēts Zemgales rajona tiesā. Klients sūdzībā norādīja, ka […] vietā, kur bija novietots transportlīdzeklis, nebija ne norādes, ne zīmes, ne atdalījuma, kas liecinātu, ka šī vieta uzskatāma par ietvi vai citu no CSN 121.9.punktā minētajiem objektiem. Minētais apstāklis lēmumā nav vērtēts, tikai vispārīgi, bez juridiska seguma un bez tiesiska pamatojuma norādīts, ka “vadītājam patstāvīgi jānovērtē faktiskie apstākļi”, “laukuma daļa paredzēta gājējiem” u.tml. Faktiski secināms, ka zīme, kas norādītu, ka šī teritorija ir paredzēta gājējiem, netiek uzlikta, lai pašvaldībai būtu iespējams iekasēt sodus par it kā pretēji likumam novietotu automašīnu stāvēšanai. Arī policija atzīst, ka zīmes, kas aizliegtu novietot transportlīdzekli- šajā vietā nav, bet, tā kā to sedz betona plāksnes, tad tā ir paredzēta gājējiem. Neviens normatīvais akts neparedz, ka ceļa vai ietves segums pēkšņi aizstātu pasaulē pieņemtas ceļa zīmes, norādes vai apzīmējumus. […] Līdz ar to jāsecina, ka faktiski pilns laukums var piebraukt ar transportlīdzekļiem, un par to šīs personas nedrīkst tikt sodītas, jo nav zīmes, kas to aizliedz, tātad ir atļauts. Līdz ar to, secīgi saprotams, ka klients nav pārkāpis CSN, un neiestājas administratīvā atbildība. […]

Ar Zemgales rajona tiesas 2019. gada 24. septembra spriedumu augstākas iestādes lēmums tika atstāts negrozīts, bet klienta sūdzība noraidīta. Tiesa spriedumā norādīja, ka […] vieta, kur transportlīdzeklis tika novietots stāvēšanai, atzīstama par ietvi, jo tā pieguļ brauktuvei, kas ved no Kr.Barona ielas līdz dzīvojamai ēkai Jelgavā, Lielā ielā 8, un ir no brauktuves vizuāli atdalīta ar citu segumu – betona plāksnēm un bruģakmeni, proti, jau būvniecības procesā ir panākts, ka minētā ceļa daļa(ietve) tika atdalīta no brauktuves.[…]

Pēc šī nolēmuma nācās secināt, ka ceļu satiksmes noteikumi būtu jāievēro, nevis saskaņā ar normatīvo aktu prasībām, bet gadalaikiem Jelgavā. Proti, laikā, kad segumu (ceļu, ietvi, laukumu) klāj sniegs vai ledus nav iespējams konstatēt, kāda veida segums ir zem sniega vai ledus, līdz ar to, nav saprotams, kas (ņemot vērā, ka nav strīda, ka šajā vietā nav ceļu zīmes, kas aizliegtu turpināt braukt, apstāties vai stāvēt), personai norāda, vai no kā personai būtu jāsaprot, ka, turpinot kustību pa Kr. Barona ielu līdz galam, ir aizliegts nogriezties pa kreisi un turpināt kustību pa Hercoga laukumu līdz karogu mastiem. Neviens normatīvais akts nenosaka, ka segums ir tas, kas nodala ietvi no ielas, ielu no laukuma u.tml. Līdz ar to, klientam nācās secināt, ka, vadoties pēc spriedumā paustās tiesas loģikas, spēkā ir nevis likums, bet gadalaiks Jelgavā.

Klienta uzdevumā birojs veica informācijas pieprasīšanu dažādām iestādē, institūcijām un pat kādai kaimiņu pašvaldībai, kur situācija savulaik bija ļoti līdzīga, bet, izvietojot ceļa zīmes, tika veiksmīgi atrisināta.

Par Zemgales rajona tiesas 2019. gada 24.septembra spriedumu klients iesniedzis apelācijas sūdzību kopā ar iegūtajiem papildus pierādījumiem un juridiski skruptolozi argumentējot to, kas visiem sākotnēji bija acīmredzami zināms – transportlīdzekļa novietošanai minētajā vietā aizlieguma nav. Vienlaikus tika norādīts, ka sūdzība nav vērsta uz to, lai Hercoga laukums kļūtu par stāvlaukumu, bet gan par to, ka pašvaldībai ir jāsakārto infrastruktūra tā, lai nenotiktu soda vērtēšana pēc interpretācijas „faktiska tiesību izlietošana” un persona nevar tikt sodīta par zīmju neesamības ievērošanu.

Klients nevarēja piekrist Zemgales rajona tiesai, ka lietā ir strīds tikai par to, vai vieta, kur klients novietoja transportlīdzekli, ir atzīstama par ietvi, faktiski strīds bija par to, ja ceļu satiksmi nenosaka ceļa zīmes, tad, vai to nosaka gadalaiks, ceļa segums, iestāde vai tiesa (šeit prātā nāk Šekspīra viedie vārdi “Būt vai nebūt- tāds ir jautājums!”), un vērsās Zemgales apgabaltiesā ar apelācijas sūdzību.

Zemgales apgabaltiesā cilvēks tika sadzirdēts, un savā spriedumā apgabaltiesa ir norādījusi, ka […] teritorijā, kas ved no Kr.Barona ielas Jelgavā līdz dzīvojamai ēkai Lielā ielā 8, jānodrošina ceļa zīmju vai apzīmējumu ierīkošana, lai jebkuram ceļu satiksmes dalībniekam būtu nepārprotami skaidrs, ka teritorija, kur beidzas asfalta segums un sākas betona plāksnes, ir paredzēta gājējiem un uzskatāma par ietvi, kur saskaņā ar ceļu satiksmes noteikumiem aizliegts apstāties un stāvēt. Apgabaltiesa atzīst, ka aplūkojamā teritorijā, kur tika novietots sūdzības iesniedzēja transportlīdzeklis, satiksmes organizācijas pārvaldītājs nav veicis pasākumus, lai šajā teritorijā, kur ceļa asfalta segums savienojas ar betona plāksnēm, satiksmes organizācija ceļu satiksmes dalībniekiem būtu skaidra un nepārprotama […].

Zemgales apgabaltiesas šāds un citi secinājumi spriedumā noveda pie šādas sprieduma nolemjošās daļas:

Bet cīņa vēl nav galā! Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma noteikumiem klientam ir tiesības saņemt arī materiālo zaudējumu (izdevumi par saņemto juridisko palīdzību).

Vēlamies arī norādīt, ka 2020. gada 1. jūlijā stāsies spēkā Administratīvās atbildības likums, un Latvijas administratīvo pārkāpumu kodekss zaudēs spēku. 

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversme 92.pantu ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.

Birojam ir milzīgs gandarījums par klienta nepadošanos. Klienta neatlaidības un uzdrīkstēšanās dēļ birojam kopā ar klientu bija iespēja cīnīties par tiesiskumu, kā rezultātā tika sasniegts rezultāts, kam faktiski ir būtiska nozīme visai Jelgavas sabiedrībai. Ja ir iniciatīva un uzņēmība cīnīties par savām tiesībām, ar neatlaidību, smagu darbu, ar atbilstošiem juridiskiem argumentiem un iegūtu informāciju, ir iespējams panākt taisnīgu rezultātu (jeb mazs cinītis gāž lielu vezumu!)!

Ja esat nonākuši situācijā, kurā ir nepieciešama juridiskā palīdzība, biroja kompetentā komanda sniegs konsultācijas un, kopā sadarbojoties, sniegs Jums palīdzību problēmjautājumu risināšanā.

ZAB “ERNTSONS, REISA un PARTNERI”

komanda

Attēls no www.jelgavas-ielas.lv

Šajā rakstā ZAB “Zvērināta advokāta Jāņa Ernstsona birojs” skaidros, kā rīkoties pirmspensijas vecuma cilvēkam, kurš gūtas traumas dēļ, jau vairāk kā pusgadu nespēj veikt tiešos darba pienākumus. Slimības lapu vēl uz pusgadu pagarinājusi arī Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija. Tomēr, darba devējs vēlas darba attiecības pārtraukt.


Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punkts noteic, ka darba devējam ir tiesības atbrīvot darbinieku, kas nepārtraukti slimo ilgāk par sešiem mēnešiem, ja darbnespēja ir nepārtraukta, vai arī darbnespēja ilgst vienu gadu triju gadu periodā, ja atkārtojas ar pārtraukumiem. Šajā laikā neieskaita grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kā arī darbnespējas laiku, ja darbnespējas iemesls ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība.

Jānorāda, ka arodsaslimšanai un darba vides riska faktoru ietekmei uz darbinieka veselības stāvokli ir jābūt atzītai ar speciālista atzinumu. Šāda kārtība ir arī gadījumos, ja ir noticis nelaimes gadījums darbā. No minētā secināms, ka darbinieks, kurš cietis nelaimes gadījumā darbā vai ir ieguvis arodslimību, ir īpaši aizsargājamo personu grupā ar kuriem darba devējs nevar tik vienkārši izbeigt darba tiesiskās attiecības.  

Ja šī trauma ir radusies citos apstākļos un ir pagājuši šie seši mēneši, tad saskaņā ar Darba likuma grozījumiem darba tiesisko attiecību uzteikšana darbiniekam, kurš ilgstoši slimo, ir pieļaujama. No vienas puses darbiniekam tiek liegta iespēja strādāt, bet no otras puses Darba likums uzliek par pienākumu darba devējam izmaksāt darbiniekam kompensāciju Darba likuma 112.panatā noteiktā apmērām.

Darba līgumu darba devējam ir tiesības uzteikt rakstiski.

Ja darba devējs vēlas ar šādu darbinieku pārtraukt darba tiesiskās attiecības, tad darba līgums ir jāuzsaka 10 dienas iepriekš, ieskaitot 7 dienas pasta sūtījuma laiku.

Ja darba devējs ilgstošas slimošanas dēļ vēlas atlaist darbinieku, kas ir arodbiedrības biedrs, atlaišana jāsaskaņo ar arodbiedrību.

Pārtraucot darba attiecības, pamatojoties uz ilgstošu darbnespēju, darba devējam ir pienākums darbiniekam izmaksāt atlaišanas pabalstu atbilstoši uzņēmumā nostrādātajam laikam un saskaņā ar Darba likuma 112. pantā minētajiem apmēriem.

Ja darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts lielāks atlaišanas pabalsts, uzteicot darba līgumu šā likuma 100.panta piektajā daļā un 101.panta pirmās daļas 6., 7., 8., 9., 10. vai 11.punktā noteiktajos gadījumos, darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam atlaišanas pabalstu šādā apmērā:

  1. viena mēneša vidējās izpeļņas apmērā, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts mazāk nekā piecus gadus;
  2. divu mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts piecus līdz 10 gadus;
  3. triju mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts 10 līdz 20 gadus;
  4. četru mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, ja darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts vairāk nekā 20 gadus.

Vēršama uzmanība, ka arī ilgstošas slimošanas gadījumā un situācijā, kad tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības, darbinieks ir nopelnījis arī kompensāciju par neizmaksāto atvaļinājumu, ko kopā ar atlaišanas kompensāciju darbiniekam jāizmaksā, izbeidzot darba tiesiskās attiecības.  

Jānorāda, ka 101.panta pirmajā daļā 11.punktā ir  noteiktas darba devēja tiesības, ne pienākums. No kā izriet, ka tikai no darba devēja izvēles un savstarpējo attiecību kvalitātes ir atkarīgs, vai darba devējs uzteiks darba tiesiskās attiecības vai nē. Piemēram, darba devējs primāri izvērtēs, kāds ir darbinieks, kurš ilgstoši slimo, proti, kādi ir viņa sasniegumi darbā, ieguldījums uzņēmuma attīstībā. Ja darba devējs attiecīgo ilgi slimojošo darbinieku vērtē augstu, vairāk iespējams, ka viņš ar šo darbinieku nepārtrauks darba attiecības pat pēc viņa slimošanas vairāk kā sešus mēnešus.

Savukārt, ja darba devējam ar ilgstošo slimotāju ir bijušas problēmas iepriekš, turklāt ir strauji pasliktinājusies situācija uzņēmumā, tad darba devējs var izlemt pārtraukt darba attiecības ar darbinieku.

Pamatojoties uz Darba likuma 114.pantu ir iespējams vienotie par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, un šāda vienošanās slēdzama rakstiski.  Šajā gadījumā var vienoties, gan par atlaišanas kompensācijas apmēru, gan darba tiesisko attiecību izbeigšanas termiņu un citiem savstarpēji nozīmīgiem aspektiem. Tomēr jāatceras, ka šajā gadījumā darbinieks nevarēs celt prasību tiesā par atjaunošanu darbā.

Svarīgi norādīt, ka situācijā, ja tomēr ir saņemts uzteikums no darba devēja ar pasta starpniecību un uzteikuma darbinieks nepiekrīt, tad viena mēneša laikā ir tiesības vērsties rajona tiesā ar pieteikumu par darba devēja uzteikumu atzīšanu par spēkā neesošu un darbinieka atjaunošanu darbā. Ja ar rīkojumu par darba tiesisko attiecību izbeigšanu darbinieks tiek iepazīstināts klātienē, tad parakstot norāda, ka ar rīkojumu ir iepazinies, bet nepiekrīt.

Jebkuras situācijas ir risināmas, svarīga ir tikai komunikācija un vēlme tajā iesaistīties. Situācijās, kad darbinieks ar darba devēju savstarpēji nevar vienoties, pirms prasības ceļšanas tiesā ir vēlams piesaistīt speciālistu juristu vai uzticības personu, kas palīdzēs risināt radušos strīdu.

Mūsdienās ar uzņēmējdarbību tiek saprasta saimnieciska darbība (ražošana vai pakalpojumu sniegšana), ko veic uzņēmējs ar noteiktu mērķi – parasti peļņas gūšanu.  Latvijā normatīvie akti vārda “uzņēmējdarbība” vietā oficiāli lieto terminu – komercdarbība, bet uzņēmēja vietā — komersants.

Saskaņā ar Komerclikuma 18.pantu uzņēmums ir organizatoriski saimnieciska vienība. Uzņēmumā ietilpst komersantam piederošas ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, kā arī citi saimnieciski labumi (vērtības), kurus komersants izmanto komercdarbības veikšanai.

Uzņēmums kā patstāvīgs subjekts ir tiesīgs slēgt darījumus, tam piemīt likumā noteiktas tiesības un pienākumi, kā arī atbildība (civilttiesiskā, administratīvā, krimināllatbildība). Turklāt atkarībā no tā, vai uzņēmums nodarbojas ar ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu, likumdevējs ir noteicis dažādas nianses normatīvo aktu regulējumā, atbildībā, kontrolē, sertifikācijā u.tml. Piemēram, uzņēmumam, kas nodarbojas ar būvniecību ir jāpārzin gan darba tiesību, būvniecības specifikācijas, darba drošības, grāmatvedības vešanas, loģistikas, fizisko personu datu aizsardzības, iepirkumu, pašvaldības tiesību, konkurences tiesību u.c. nianses. Ir tikai loģiski, ka uzņēmumam lielākā daļa savu resursu ir jāvērš tieši galvenajam- peļņas gūšanai, nevis jāmēģina izprast situācijas juridiskie aspekti, vai sliktākajā gadījumā, jau jāsaprot, kā atrisināt problēmas, kas radušās dēļ pieļautām juridiska rakstura kļūdām vēl pirms šādas situācijas rašanās.

Minēto apliecina arī vairāki savstarpēji saistīti faktori, kas nosaka uzņēmējdarbības vidi, un, proti:

  • makroekonomiskā stabilitāte,
  • birokrātiskais slogs uzņēmējdarbībai,
  • īpaši – tiesību normu piemērošana un nodokļu administrēšana,
  • finanšu institūciju stabilitāte,
  • tiesiskums un likuma vara,
  • korupcijas līmenis,
  • personiskā un īpašuma drošība,
  • infrastruktūras pieejamība un kvalitāte,
  • valsts sektora efektivitāte, izveidojot regulējošo ietvaru, it īpaši konkurences jomā.

Lielākā daļa no nosauktajiem faktoriem ir saistīti ar normatīvo aktu regulējuma izpratni, piemērošanu un izpildi. Tātad faktiski ikviena uzņēmuma ikdiena ir saistīta ar dažādu juridisku jautājumu risināšanu un tie visi ir vērsti uz uzņēmuma attīstību.

Jānorāda, ka apstākļi, cik komplicēti šādi juridiski kāzusi varētu būt, ietekmē gan uzņēmuma darbības specifika, gan apgrozījums, gan tas, vai uzņēmums jau no tā dibināšanas juridisko jautājumu risināšanā ir piesaistījis profesionāļus un nodrošinājis uzņēmuma nepārtrauktu juridisko apkalpošanu.

Ierasti uzņēmumu kompleksā juridiskā apkalpošana tiek pielāgota klienta konkrēta uzņēmējdarbības veidam un ietver sevī:

  • juridisko dokumentu sagatavošanu;
  • pārstāvību tiesas, valsts/pašvaldību un citās iestādēs;
  • pārstāvību tiesiskajās attiecībās ar fiziskām un juridiskām personām;
  • juridiskās konsultācijas vadoties no konkrētā uzņēmējdarbības veida;
  • nekustamo īpašumu, darījumu drošības jautājumi, u.c.

Praksē ļoti bieži novērots, ka klients pie zvērināta advokāta vēršas novēloti, piemēram:

  • kad strīds jau ir nonācis tiesā, bet to būtu bijis iespējams atrisināt pirmstiesas procesā, sarunās, piedaloties uzņēmuma juridiskās apkalpošanas pārstāvim,
  • kad strīds jau ir nonācis tiesā, vai ir saņemtas pirmstiesas pretenzijas no darījumu partnera, bet, ja sākotnēji būtu analizēti līguma noteikumi, ierosināti grozījumi, vai saņemts juridiskās apkalpošanas pārstāvja viedoklis par slēdzamo darījumu, situāciju vai riskiem, sekas būtu citas, iespējams, labvēlīgākas komersantam,
  • kad uzņēmumam iestājusies maksātnespēja, bet, optimizējot debitorus (sarunas, parādu piedziņa), maksātspēju varēja atjaunot,
  • kad valsts iestādes, viņuprāt, ir konstatējušas pārkāpumu un uzlikušas sodu, taču pārdomātu  paskaidrojumu sniegšana, dokumentu sagatavošana, iespējams, izslēgtu soda piemērošanu,
  • u.c. gadījumi.

Teicienu, ka skopais maksā divreiz varētu attiecināt uz komersantiem, kas ar savu biznesu saistītos jautājumus neuztic risināt profesionālim, bet pie tā vēršas tad, kad “ūdens jau smeļas mutē”. Tas komersantam var, pirmkārt, ne tikai maksāt dārgāk, jo juristam būs jāiegulda lielāks un smagāks darbs, bet arī kaitēt turpmākai veiksmīgai uzņēmējdarbībai.

Papildus vēlos pieskarties sabiedrībā klejojošam mītam par to, ka mūsdienās komersantam jādomā, kā nopelnīt, nevis tērēt bargu naudu juristiem. Savlaicīga un regulāra juridiskās palīdzības nesaņemšana var novest pie lielākiem izdevumiem un smagākām sekām uzņēmuma darbībai, nekā brīvi izvēlēta un ilgstoša sadarbība ar profesionāli, kas pārzinās Jūsu uzņēmuma darbību, nianses, ieteiks labākos risinājumus jebkurai situācijai, brīdinās par iespējamiem zaudējumiem vai negatīvām sekām.

Turklāt bizness ir ne tikai par naudas pelnīšanu, bet arī par uzņēmuma prestižu. Un kas vēl precīzāk spodrina uzņēmuma prestižu, kā apziņa darījuma partneriem, ka visi juridiskie jautājumi ar šo uzņēmumu var tikt risināti profesionāli, ātri un precīzi. Kā zināms tieši ārvalstu partneriem tas ir ļoti svarīgi un tiek ņemts vērā, izvēloties sadarbības partnerus, investīciju objektus Latvijā.

ZAB “ERNSTSONS, REISA un PARTNERI” sniegtais pakalpojums “Uzņēmumu juridiskā apkalpošana” ir efektīvs uzņēmuma juridiskās palīdzības nodrošināšanas veids, jo tas ir balstīts uz profesionāļu komandas darbu, kur katram juristam ir sava specializācija. Tas paver iespēju nodrošināt klientam vispusīgu juridisko atbalstu, atbilstoši klienta konkrētā uzņēmējdarbības veidam. Juridiskās apkalpošanas līgums sevī ietver arī prioritātes principu, proti, ar uzņēmumu birojs strādā primāri, pēc iespējas ātrāk izpildot darbu un sagatavojot nepieciešamos dokumentus.

Tātad juridiskā apkalpošana garantē profesionalitāti, drošību ilgtermiņā pret nevēlamām un negaidītām sekām, palīdzības saņemšanas ātrumu un precizitāti.

Un kā apliecinājums visam minētajam ir angļu rakstnieka S.Batlera vārdi: “Jebkura komercija – mēģinājums paredzēt nākotni.”

Linda Reisa

zvērināta advokāte,biroja partnere

Raksta mērķis ir informēt ne tikai bērnus, bet arī bērnu vecākus, pedagogus par bērnu tiesībām neliecināt pret sevi gadījumos, kad policijas darbinieks it kā veic vienkāršu, neformālu sarunu skolas pagalmā.

Birojs vēlas vērst uzmanību uz vienu no vismazāk aizsargāto personu grupu –  nepilngadīgo personu, un konkrēti – viņu tiesībām un pienākumiem kriminālprocesā.

Apstākļi, kāpēc nepilngadīga persona var nonākt policijas darbinieku redzes lokā, var būt dažādi. Nav nekāds noslēpums, ka izmeklēšanas iestādes darbiniekam, iespējams, kādā konkrētā situācijā likās kāda nepilngadīgā skatiens aizdomīgs, izturēšanās nepiemērota apstākļiem, nevietā izteikta frāze vai vienkārši bērns ne īstajā laikā atradās ne īstajā vietā, kā rezultātā policijas darbinieks ir nolēmis ar bērnu veikt pārrunas, iespējams, aizturēt vai pat pratināt noteiktā statusā (liecinieks, aizturētais vai aizdomās turētais).

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3.pantu bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu.

Saskaņa ar Krimināllikuma noteikumiem pie kriminālatbildības ir saucama fiziskā persona, kas līdz noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dienai sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu. Mazgadīgais, tas ir, persona, kas nav sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu, pie kriminālatbildības nav saucams.

Tomēr tas nenozīmē, ka bērniem atļauts nesodītiem veikt prettiesiskas darbības arī vecumā līdz 14 gadiem, taču līdz tam pilna atbildība ir bērna vecākiem (tai skaitā – materiālā atbildība).

Tomēr der zināt, ka atbilstoši likumam “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” 3.panta nosacījumiem  audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus bērnam var piemērot bērniem vecumā no 11 līdz 18 gadiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi, ja viņš izdarījis tādu nodarījumu vai pārkāpumu, par kuru normatīvajos aktos paredzēta kriminālatbildība vai administratīvā atbildība.

Atbilstoši minētā likuma 6.panta nosacījumiem bērniem var piemērot šādus audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus:

  • izteikt brīdinājumu;
  • uzlikt par pienākumu atvainoties cietušajām personām, ja tās piekrīt tikties ar vainīgo;
  • nodot bērnu galvojumā vecākiem vai aizbildņiem, kā arī citām personām, iestādēm vai organizācijām;
  • uzlikt par pienākumu ar savu darbu novērst radītā kaitējuma sekas;
  • bērnam, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu un kuram ir ienākumi, — uzlikt par pienākumu atlīdzināt nodarīto zaudējumu;
  • noteikt uzvedības ierobežojumus;
  • uzlikt par pienākumu veikt sabiedrisko darbu;
  • ievietot bērnu sociālās korekcijas izglītības iestādē.

Tomēr šī raksta būtība nav par atbildību, bet par nepilngadīgā tiesībām brīdī, kad viņš nonāk saskarsmē ar policijas darbiniekiem. Šādās situācijās pat pieaugušais nespēj izvērtēt situāciju, vai policijas darbinieks nepārkāpj likumā noteiktās robežas, vai viss, kas pateikts vai izdarīts, neradīs turpmākas personai nelabvēlīgas sekas, vai persona spēj īstenot savu aizstāvību pati. Tāpēc normatīvajos aktos noteikts, ka šādos gadījumos obligāti sarunā jāpiedalās pedagogam, vai vienam no vecākiem vai advokātam (atsevišķos gadījumos psihologs). Būtiski ir vienmēr atcerēties, ka cilvēkam dažkārt visļaunākais ierocis var būt paša mēle, paša pateiktais.

Kriminālprocesa likuma 131.panta pirmajā daļā noteikts, ka par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko savā liecībā pratināšanas vai aptaujas laikā sniedz persona par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem. Kriminālprocesa likuma 155.panta otrajā daļā noteikts, ka policijas darbiniekam, izdarot aptauju (tiekoties ar liecinieku), izskaidro viņa tiesības un pienākumus, kā arī noskaidro šim lieciniekam zināmo izmeklēšanai nozīmīgo informāciju vai arī šādas informācijas neesamību. Gadās,ka policijas darbinieks aizmirst personai izskaidro tiesības, pienākumus.

ATCERIES savu pēdējo sarunu ar policijas darbinieku vai pratināšanu, kurā izmeklējot kādu noziegumu policists veica pratināšanu vai  aptauju (piemēram, uzdodot jautājumu: “Vakar skolā tika piekauts puika no sestās klases, vai Jūs kaut ko redzējāt?”). Vai pirms tam iespējamais lieciniekam tika skaidrotas viņa tiesības un pienākumi? Parasti ikdienā policijas darbinieks ar bērnu parunājās kādas desmit, divdesmit minūtes, noskaidro visu, kas tam nepieciešams, tad paziņo: “Iesim meklēt skolotāju, jo vajag tevi nopratināt (vai pat aizturēt)”.

Ievērojot minēto, būtiski ir zināt, kādas ir likumā noteiktās  liecinieka tiesības, proti:

  • zināt, kādā kriminālprocesā viņš uzaicināts liecināt, kādai amatpersonai sniedz ziņas un kāds ir šīs amatpersonas procesuālais statuss,
  • saņemt informāciju par savām tiesībām, pienākumiem un atbildību, ziņu fiksēšanas veidu, kā arī par tiesībām sniegt liecību viņam labi zināmā valodā, ja nepieciešams, izmantojot tulka pakalpojumus,
  • izdarīt piezīmes un papildinājumus rakstveidā fiksētajās liecībās vai pieprasīt iespēju liecības uzrakstīt pašrocīgi valodā, kuru viņš prot,
  • neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem,
  • iesniegt sūdzību par aptaujas vai pratināšanas norisi pirmstiesas kriminālprocesa laikā,
  • iesniegt sūdzību izmeklēšanas tiesnesim par neattaisnotu privātās dzīves noslēpuma izpaušanu liecībās vai lūgt tiesu atsaukt jautājumus par privātās dzīves noslēpumu un pieprasīt, lai lūgumu ieraksta sēdes protokolā, ja tas tiek noraidīts,
  • juridiskās palīdzības saņemšanai uzaicināt advokātu,
  • visās kriminālprocesa stadijās un visos tā veidos lieciniekam ir tiesības lūgt, lai tiek pieņemts Eiropas aizsardzības rīkojums, ja pastāv šajā likumā noteiktais Eiropas aizsardzības rīkojuma pieņemšanas pamats (Eiropas aizsardzības rīkojums — atbalsts noziegumos cietušajiem visā ES, kad aizsargātā persona pārceļas uz citu ES valsti).

Gadījumos, kad policijas rīcībā ir nonākusi informācija par iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, policijas darbinieki uzsāk informācijas vākšanu jeb izmeklēšanu. Bieži vien personas,  vēl jo vairāk nepilngadīgas  personas, nepārzin Kriminālprocesa kārtību, līdz ar to, dažkārt pat nenojauš, ka policijas darbinieks, izmantojot dažādas metodes, tajā skaitā vienkāršas, pat neformālas pārrunas (bez protokolēšanas), vāc informāciju, ko vēlāk izmantos kā pamatu kriminālprocesa uzsākšanai vai pat personas īslaicīgai aizturēšanai. Jānorāda, ka demokrātiskā valstī, kāda ir mums, tas nav aizliegts, proti, nav aizliegts jautāt, taču personai ir jāsaprot, vai šādā gadījumā, viņa pati netieši neliecina pret sevi.

Veicot aptauju vai pratināšanu, neievērojot procesuālo kārtību, pašos pamatos tiek pārkāptas:

  • Latvijas Republikas Satversmē 92.pantā noteiktās pamattiesības uz aizstāvību (Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību). Plašāka informācija par šo ir atrodama arī biroja mājaslapā http://advokatam.lv/pakalpojumi/kriminaltiesibas/.
  • Kriminālprocesa likumā noteiktās pamattiesības uz aizstāvību un liecību nesniegšanu pret sevi un saviem tuvākajiem.

Bērnu ir vienkārši iebiedēt gan ar cietumu, gan sodiem, līdz ar to, bieži vien bērni un bērna vecāki pat nenojauš, ka šādas neformālas pārrunas (bez vecāku, pedagogu, psihologa, advokāta piedalīšanās) var radīt neatgriezeniskas sekas.

Ikvienam bērnam ir tiesības uz advokāta klātbūtni sarunā ar policijas pārstāvi. Tikai šīs personas spēs novērtēt, kāds ir sarunas mērķis un iespējamās sekas. Pretējā gadījumā bērns bailēs par to, ka būs jāiet cietumā, vai, ka vecākiem tiks uzliks sods, vai, ka būs jāmaksā par advokātu, var liecināt pats pret sevi, neizprotot savu pamattiesību aizskārumu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 83.pantu aizstāvja jeb zvērināta advokāta piedalīšanās ir obligāta kriminālprocesā, ja tiesības uz aizstāvību ir nepilngadīgai personai. Līdz ar to nav pieļaujamas nekādas policijas darbinieka sarunas, pārrunas ar bērnu, ja tajās nepiedalās advokāts, ja bērns īpaši pieprasa – tad arī viens no vecākiem. Vienmēr jāatceras, ka viss, ko mēs pasakām ir informācija, kas tālāk tiek izmantota noteiktiem mērķiem. Pat, ja tā nav tiesiski iegūta, to var izmantot, lai tālāk tiesiski iegūtu kādu citu – svarīgāku informāciju. To sauc par pavedienu.

Turklāt svarīgi ir norādīt, ka aizstāvību nepilngadīgām personām valsts ir noteikusi bezmaksas, līdz ar to, bērnam ir jāzin, ka gadījumā, ja situācija ir divdomīga (šādu niansi bērns 14 gadu vecumā spēj atšķirt), nekavējoties ir jālūdz pieaicināt zvērināts advokāts, un bez šīs personas klātbūtnes bērns ir tiesīgs neteikt ne vārda par faktiem, kas attiecas uz policijas darbinieka interesējošu situāciju vai notikumu.

Nobeigumā vēlos norādīt, ka galvenais pienākums šādās situācijās ir sniegt patiesas identificējošas ziņas par sevi!

Augstāk minētā pienākuma ignorēšana rezultāts var būt:

  • saukšana pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175. 11 pants (personas identitātes slēpšana), par ko paredzēts naudas sods līdz 350 euro
  • procesuālo sankciju piemērošana – brīdinājums vai naudas sods līdz 430 euro.
Gadījumā, ja pēc raksta izlasīšanas ir radušās kādas neskaidrības vai jautājumi, jo pilnīgi visu informāciju par šo jautājumu vienā publikācijā ielikt nav iespējams, esiet aicināti atstāt komentāru tam paredzētajā vietā un birojs ar prieku sniegs atbildi.

Sargāsim sevis un savus tuvākos!

Zvērināts advokāts Jānis Ernstsons,

ZAB “Zvērināta advokāta Jāņa Ernstsona birojs” partneris

 

Personu, uzņēmēju, iestāžu u.c. tiesības un pienākumus Latvijā katru dienu regulē vidēji 27 000 normatīvie akti, un gandrīz katru dienu parādās kāds jauns likums vai Ministru kabineta noteikums, bet cits – zaudē spēku. Visticamāk, lielās informācijas plūsmas dēļ iedzīvotājs nespēj pielietot vai izprast visus normatīvos aktus, tomēr vairums būs dzirdējis par principu, ka „likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības”. Labi, ka mūsdienās pastāv informācijas meklēšanas sistēmas un attālinātas saziņas iespējas, tomēr efektīvu un kvalitatīvu juridiskās problēmas atrisinājumu visdrīzāk spēs piedāvāt vien kāds no profesionāļiem, sniedzot kvalitatīvu juridisko palīdzību.

Ikdienā profesionālis ienākumus gūst kā speciālists, darbojoties jomā, kurā guvis īpašas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas. Latvijas Republikā profesijai atbilstošas pamatprasības un uzdevumus nosaka 2017.gada 24.maija Ministru kabineta noteikumi Nr.264 „Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām” – profesijas grupētas desmit pamatgrupās, kuru ietvaros radniecīgas profesijas klasificētas mazajās grupās un to apakšgrupās. Interesanti, ka gan jurista, gan zvērināta advokāta profesija ietilpst mazās grupas „Juridisko lietu vecākie speciālisti” apakšgrupā „Juristi” – klasifikatora ietvaros pamatprasības un uzdevumi ir kopīgi, tādēļ interesanti noskaidrot, kādas profesionālas atšķirības pastāv starp divu dažādu profesiju pārstāvjiem – juristu un zvērinātu advokātu.

Jurists ir augstāko izglītību tiesību zinātnē ieguvis speciālists, kurš veic pētījumus juridiskajā jomā, konsultē klientus juridiskos jautājumos, gatavo juridiskus dokumentus u.c. – faktiski Ministru kabineta noteikumi Nr.264 arī ir vienīgais normatīvais akts, kas definē jurista būtību. Pirmā būtiskā atšķirība starp jurista un zvērināta advokāta profesiju ir tā, ka zvērināta advokāta profesionālo darbību regulē arī Advokatūras likums, tādējādi izvirzot papildu prasības. Bez tam zvērinātam advokātam ne tikai kā profesionālam, bet arī kā pieredzējušam un pārbaudītam juristam ar nevainojamu reputāciju ir piešķirtas priekšrocības procesuālajos likumos, tādēļ tieši tiesvedības gadījumā labāk vērts meklēt zvērināta advokāta palīdzību. Turklāt šobrīd tikai zvērinātam advokātam samaksātā atlīdzība ir piedzenama no otras puses savā labā tiesā.

Atbildot uz jautājumu, kāda tad ir būtiskākā atšķirība starp juristu un zvērinātu advokātu, jāsaka, ka katrs zvērināts advokāts ir jurists, bet ne katrs jurists ir zvērināts advokāts.

Advokatūras likuma 5.pants nosaka, ka advokāts ir tiesu sistēmai piederīga persona, un tā noteikti ir otra būtiskā atšķirība – juristu darbības sfēra ir diezgan plaša, vairums juristu strādā bankās, privātos uzņēmumos un ierēdniecībā, bet tieši zvērināta advokāta ikdienas darbs ir klienta interešu pārstāvība tiesā. Tādu ikdienas darbu garantē arī Satversmes 92.pants, nosakot, ka viens no veidiem, kā realizēt cilvēka pamattiesību uz taisnīgu tiesu, ir tiesība uz advokāta palīdzību. Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums noteic, ka juridisko palīdzību drīkst sniegt ne tikai zvērināti advokāti, bet arī citi pieredzējuši juristi. Tomēr no 148 personām, kuras juridiskās palīdzības sniedzēja statusā noslēgušas līgumu ar Juridiskās palīdzības administrāciju līdz 2017.gada 26.oktobrim, lielākā daļa jeb 113 personas ir zvērināti advokāti.

Atšķirībā no zvērināta advokāta, juristam nav arī pienākuma tiesas sēdēs valkāt īpašu amata tērpu – talāru. Advokāta amata tērps apliecina profesijas prestižu un piederību tiesu sistēmai, kā arī pilda vizuālo funkciju – pietiekami neitrālās krāsas un piegriezuma apģērbs tiesas sēdē nenovērsīs lietas dalībnieku uzmanību no zvērināta advokāta paustajiem argumentiem.

Atšķirībā no jurista, zvērinātam advokātam kā tiesu sistēmai piederīgai personai taisnīguma īstenošanas nolūkā likumdevējs uzlicis arī klusēšanas pienākumu – zvērināts advokāts nedrīkst izpaust pilnvardevēja noslēpumus ne lietas vešanas laikā, ne arī pēc tās. Bez tam šīs prasības ievērošana jānodrošina arī personāla darbā. Advokāta profesionālā darbība ir ar likumu aizsargāta, nosakot, ka aizliegts tajā iejaukties, aizliegts advokātus iespaidot, ietekmēt un nopratināt kā lieciniekus par faktiem, kas kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību un veicot profesionālo darbību. Jurista profesijai likumdevējs tādu profesionālās darbības konfidencialitāti nav nodrošinājis.

Kāds sens latviešu sakāmvārds vēsta, ka runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts. Šo vēstījumu noteikti var attiecināt arī uz juristu un advokātu savstarpējo konkurenci cīņā par klientu piesaisti, jo bieži kā argumentu izvēlē par labu juristam tiek minēts apstāklis, ka jurista pakalpojumi ir lētāki. Iepriekš minētie argumenti dod pamatu secinājumam, ka zemāka cena visdrīzāk iespējama uz pakalpojuma kvalitātes rēķina – jurista darbā noteicošā prasība ir augstākās izglītības ieguve, turpretī zvērinātam advokātam jābūt arī profesionāli pieredzējušam, turklāt juristam likumā nav noteikta atbildība par savu pienākumu nepildīšanu, darbības ētikas normu pārkāpumu u.tml.

To, vai persona ir vai nav advokāts, var apliecināt tikai Latvijas Zvērinātu advokātu padome, kā tas izriet no Latvijas Republikas Advokatūras likuma 18.pantā noteiktā. Tikai Zvērinātu advokātu padome ir tiesīga uzņemt vai izslēgt zvērinātus advokātus un uzraudzīt to darbību. Ar zvērinātu advokātu sarakstu Latvijā var iepazīties zvērinātu advokātu padomes mājaslapā www.advokatura.lv.

Jau sākotnēji norādījām uz ievērojamo normatīvo aktu apjomu, kas regulē mūsu ikdienu, līdzcilvēku tiesības, pienākumus, nodrošina sociālo aizsardzību, īsteno demokrātijas principus Latvijā. Neapšaubāmi, ka šāda apjoma informācijā un lielajā birokrātijas aparātā var apjukt, apmaldīties vai pat zaudēt pamatu zem kājām. Tieši tāpēc praksē juristi, tajā skaitā zvērināti advokāti, specializējas konkrētā tiesību nozarē (civiltiesības, krimināltiesības, administratīvās tiesības, bieži vien pat vēl apakšnozarēs, kā darba tiesības, ģimenes tiesības, maksātnespējas tiesības u.c.), lai nodrošinātu sniegtā juridiskā pakalpojuma kvalitāti attiecīgajā situācijā.

Zvērināta advokāta Jāņa Ernstsona biroja speciālisti sniedz juridisko palīdzību gan jau pieminētajās tiesību nozarēs, gan noteiktās apakšnozarēs, jo būtiski ir saprast, ka zināt visu – nozīmē nezināt neko, tāpēc biroja mērķis ir nodrošināt klientam akūtajā situācijā tāda biroja profesionāļa palīdzību, kas ir specializējies konkrētā jautājuma risināšanā. Minētais ietaupa ne tikai klienta laiku, bet arī resursus.

Linda Reisa

Zvērināta advokāte

 

Situācijas apraksts.

Klients vērsās pēc juridiskās palīdzības saistībā ar izpildu lietas vešanas noteikumu un zvērinātas tiesu izpildītājas procesuāliem pārkāpumiem parāda piedziņas lietā. Minētajā lietā pēc juridiskās palīdzības sniegšanas tika pieņemts klientam (parādniekam) labvēlīgs lēmums.

Zvērinātas tiesu izpildītājas lietvedībā atradās izpildu lieta, kas  uzsākta, pamatojoties uz rajona tiesas 2008.gada oktobra spriedumu par parāda piedziņu EUR 259,49 apmērā no parādnieka par labu SIA „Latvijas propāna gāze”.

Sprieduma izpilde – piedziņa tika vērsta uz parādnieka nekustamo īpašumu, nekustamo īpašumu pirmajā izsolē pārdodot par EUR 2100.

Jānorāda, ka parādnieks par jau notikušu izsoli un šādu iesniegumu uzzināja, tikai 2017.gada maijā, kad tika saņemta vēstule no tiesas, jo līdz tam atradās ārpus valsts.  

Faktiski īpašumam jau bija jauns saimnieks, kam bija tiesības lūgt tiesu savas īpašuma tiesības reģistrēt zemesgrāmatā.

Svarīgi ir norādīt, ka zvērināta tiesu izpildītāja bija noklusējusi, ka parādnieks ir veicis daļēju parāda maksājumu  pirms bija devies ārpus Latvijas. Otrkārt, dienā, kad tika veikta samaksa, tika noņemts liegums parādniekam piederošajam transportlīdzeklim. Treškārt,  tiesu izpildītāja primāri piespiedu piedziņu bija vērsusi uz parādniekam piederošu nekustamo īpašumu nevis kustamo mantu, kas šajā gadījumā ir transporta līdzeklis.  Un visbeidzot, tiesu izpildītāja piespiedu piedziņu bija vērsusi uz nekustamo īpašumu neskatoties uz to, ka piedzinējs nebija norādījis, ka vēlas piedziņu vērst uz parādnieka nekustamo īpašumu.

Neskatoties uz vairākkārtējām sūdzībām, kas tika noraidītas,  2017.gada 28.novembrī stājās spēkā Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas lēmums, ar kuru tika nolemts rajona tiesas 2017.gada  25.septembra lēmumu atcelt un tika noraidīts  zvērinātas tiesu izpildītājas pieteikums par izsoles akta apstiprināšanu un minētā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda.

Līdz ar to tika panākts taisnīgs risinājums situācijā, kad piespiedu izpildu lietā zvērināta tiesu izpildītāja bija rīkojusies  netaisnīgi un nesamērīgi.

Biroja komanda nekādā gadījumā neaicina cilvēkus ļaunprātīgi nenokārtot savas parādsaistības un norāda, ka minētā situācija ne vienmēr būs analoģiski piemērojama citā gadījumā, tomēr ir patiess gandarījums, ka taisnība ir uzvarējusi, un cilvēkiem tika nodrošināta iespēja saglabāt vienīgo mājokli!